Pārdomas par skolotāju slodzi un skolu tīklu

Pēdējā laikā vairākkārt ir runāts par skolotāju skaitu valstī un šo cilvēku slodzēm skolās. Tas ir saistīts ar datiem par to, ka Latvijā uz vienu skolotāju pamatskolā ir 11,4 skolēni un vidusskolā- 7,8 skolēni (pēc 2016. gada datiem). Pašlaik šie skaitļi, visticamāk, ir pamainījušies. Tāpat tas saistīts ar to, ka daļai skolotāju Latvijā nav pilnas slodzes un politikas veidotāju prāt tie varētu strādāt vairāk. Un klāt vēl ir jautājums par it kā skolotāju lielo skaitu, bet tajā pašā laikā aizvien pieaugušo trūkumu. Šķietami nesavienojamas lietas. Tāpat papildus fonā visu laiku ir sarunas par skolu tīklu un tā optimizāciju.

Kopumā ir novērojama nevienlīdzība, jo reģionu skolās skolēnu skaits ir mazāks nekā lielāko pilsētu skolās. Šis tālāk ir saistīts ar skolotāju slodzēm un attalgojumu. Proti, jo vairāk skolēnu skolā, jo lielāka slodze tur strādājošajiem skolotājiem. Tas savukārt nozīmē, ka skolotājiem ir lielākas algas, jo ir lielākas slodzes. Piemēram, bioloģijas skolotājam, kas reizē, iespējams, māca ķīmiju, finansiāli izdevīgāk ir strādāt lielā skolā, jo tur ir vairāk skolēnu un vairāk klašu, līdz ar to lielāka slodze.

Principā veidojas šāda aina: Latvijā ir gana plašs skolu tīkls un skolas viena no otras atrodas dažādos attālumos. Tās var būt 20 un vairāk kilometru attālumā. Pieņemsim, ka vienā vidēja lieluma reģiona skolā, kur mācās plus/ mīnuss 200 skolēnu, var būt bioloģijas un ķīmijas skolotājs, kas 40-50 km attālajā skolā var trūkt. Taču degvielas izmaksas, automašīnas vadītāja tiesību jautājums un braukšanas attālums var noteikt to, ka minētais bioloģijas skolotājs nevēlas doties uz otru skolu. Rezultātā konkrētajam skolotājam ir aptuveni 0,5 slodze, kopējā statistikā šis ir skolotājs, kas var strādāt vairāk un dati uzrāda, ka otrā skolā ir bioloģijas un ķīmijas skolotāja vakance. Lai domātu par risinājumu, ir kārtīgi un metodiski jāsaprot visi cēloņi.

Šis viedoklis nebūs populārs, bet ir jāsaprot, ka vidusskolas nevar atrasties “aiz katra pagrieziena” un skolēni 10. klasē ir gana patstāvīgi, lai dzīvotu attālajā pilsētā, kur ir vidējās izglītības iespējas. Tāpat ir jāsaprot, kura vieta skolēnu skaita dēļ var kvalificēties kā pamatskolas atrašanās vieta un kura var būt tikai sākumskola. Kā vēsturnieks, es nereti skatos uz vietu vēsturisko attīstību. Nereti ir redzama kopsakarība, ka mazās vietās skola ir izveidojusies tikai pēdējos 70-90 gados un agrāk skola nekad tur nav pastāvējusi. Tas nozīmē, ka vēsturiski šajā vietā nav bijusi cilvēku vilkme un tā mākslīgi radīta Padomju Latvijas periodā vai mazu brīdi iepriekš. Līdz ar to ir naivi cerēt, ka mākslīgi radītā cilvēku vilkme būs tad, kad nav vairs ārējo stimulu vietas pastāvēšanai. Tāpēc būs vietas, kuras atkal taps reti apdzīvotas un tas ir normāls process. Šis ir par to, ka ir drosmīgi jāpieņem skolu tīkla sakārtošanas jautājumi.

Domājot par skolotājiem un to iespējām komplektēt pilnu slodzi arī vidēji mazā skolā. Kopumā nav tā, ka skolotājiem patīk braukāt. Ja būtu iespēja, skolotājs labprāt strādātu uz vietas, jo tas galvenokārt rada papildus brīvo laiku. Varētu būt efektīvi un pilnveidoto saturu atbalstoši tas, ja skolotājs varētu mācīt vairākus, līdzīga rakstura priekšmetus. Piemēram, bioloģiju, ķīmiju un ģeogrāfiju. Vai sociālās zinības, vēsturi, ģeogrāfiju un svešvalodu. Minēšu personīgo piemēru. Pirms gada vēlējos papildus vēsturnieka kvalifikācijai apgūt ģeogrāfiju. Lai to izdarītu, man bija jāmācās 2 gadi, turklāt studijas bija klātienē un darba dienās. Tātad apvienot ar darbu nebija iespējams. Risinājums varētu būt piedāvāt īsu, bet “saspiestu” konkrētās nozares kursu pamatskolas vai vidusskolas skolotājiem ar atšķirīgu stundu skaitu, piemēram, piektdienās un sestdienās. Manā redzējumā ģeogrāfija ir ļoti saistīta ar vēsturi, kas nozīmē, ka būtu jāapgūst konkrētās zinātnes specifiskās lietas. Ja šo varētu izstrādāt, tad skolotājiem varētu lūgt piekvalificēties un iegūt iespēju strādāt uz lielāku slodzi. Šis jautājums ir vienlīdz nozīmīgs saistībā ar tuvākās nākotnes rādītājiem, ka liela daļa skolotāju dosies pensijā un būs skolotāju skaita krīze.

Slodzes kontekstā vēl viens būtisks aspekts ir konkrētā skolotāja vēlmes un iespējas. Proti, vairākkārt no cilvēkiem, kurus uzrunāju darbam skolā, esmu sapratis, ka konkrētais speciālists vēlētos nelielu slodzi tā, lai paliek laiks citām lietām, ko viņš dara, un ģimenei. Tas nozīmē, ka mums uz slodžu apjomiemiem ir jāskatās individualizēti. Mēs varam iedomāties, ka skolotāji vēlas strādāt pilnas slodzes, bet mēs nepajautājam to, vai tiešām pēc būtības viņi to vēlas. Līdz ar to var būt tā, ka skolā var strādāt vairāki skolotāji, kuriem ir mazas slodzes un ārēji varētu domāt, ka skola nevar piedāvāt lielāku slodzi. Taču cēlonis var būt tajā, ka skolotāji nevēlas vairāk kā tikai konkrētu apjomu. Mūsu rīcībā, šķiet, nav datu par to, cik daudz skolotāju vēlas mērķtiecīgi strādāt uz mazu slodzi un cik skolotāju vēlas lielākas slodzes.

Atgriezīsimies pie piemēru modelēšanas par skolu tīklu un skolotāju skaita optimizēšanu. Iedomāsimies, ka ir konkrēts vidēja lieluma novads, kurā ir 3 skolas. Visas ir pamatskolas, viena no otras atrodas 20-30 km attālumā. Katrā skolā mācās 150- 200 bērnu. Varētu modelēt uz vairākiem priekšmetiem, bet minēsim atkal bioloģijas un ķīmijas skolotāju. Visās skolās skolotāja varētu sakomplektēt pilnu slodzi. Iedomāsimies ļoti labu situāciju, kurā skolotājai ir tiesības. Divas no trim skolām atrodas novada nomalēs uz kurām ved sliktas kvalitātes grants ceļi. Skolotāja nav gatava doties uz skolu ar savu transportu, bet novads nevar nodrošināt transportu, jo visos rītos un pēcpusdienās tas ir noslogots skolēnu pārvadājumos. Rezultātā veidojas tas, ka skolotāja varētu braukt uz citu novadu strādāt, jo tur ir labāks ceļš. Viņa varētu nebraukt un strādāt tikai uz 0,4 slodzi. Tajā pašā laikā parējās divās skolās trūkst bioloģijas un ķīmijas skolotāju. Viens variants ir, ka skolēni no citām skolām tiek vadāti un specifisko priekšmetu apgūst skolā, kur strādā konkrētā skolotāja. Tas nozīmētu, ka novadam būtu jāiegulda transporta iegādē un uzturēšanā, jo sabiedriskā transporta pārklājums nereti nosaka to, ka pārvietošanās iespēju nav. Vēl viens variants ir mēģināt nodrošināt mācīšanos attālināti, taču ar šo izglītības sistēmā ir gana maza pieredze. Šeit risinājums varētu būt arī skolotāju piekvalifikācija, jo lielā daļā gadījumu skolotāji ir sava reģiona patrioti un ir gatavi darīt virkni lietu, lai skolas sistēma strādātu.

Ar šo piemēru gribu parādīt, ka pie statistikas vienmēr eksistē konkrētu cilvēku izvēles un vietējie apstākļi. Tas savukārt paredz to, ka unificētas metodes skolu tīkla sakārtošanā ir maz iespējamas un skolu tīkls ir jākārto konkrētā novada ietvaros, pārzinot apstākļus un saprotot vajadzības. Ministrija noteikti to nevar izdarīt no augšas un to arī nevajag. Domāju, ka pirmais darbs jaunievēlētajām domēm pēc teritoriāli administratīvās reformas sadarbībā ar Ministrijām būs domāt par savu skolu tīklu un veidot risinājumus, kas risinātu gan skolotāju trūkuma jautājumu, gan efektīvas mācīšanās jautājumu. Ministrijas noteikti var palīdzēt ar zināšanām, pieredzi un padomu. Ministriju pakļautībā esošās iestādes var palīdzēt sakārtot juridiskās lietas. Taču izveidot optimālu skolu tīklu var tikai konkrētais novads vai, piemēram, vairāku novadu sadarbības tīkls, kas var veidoties tieši šādam mērķim.

 

Strādājot sistēmā redzu, ka izglītības jautājumi ir ļoti sarežģīti un liela sabiedrības daļa tos nespēj izprast, jo nav pieredzes un datu. Tāpēc gribu visiem novēlēt ļoti cienīt vienam otra viedokli, ekspertīzi konkrētos jautājumos un atbalstīt, jo tas var palīdzēt kopīgi doties uz priekšu.

Ievietots 7 Oct, 2020 | Informāciju sagatavoja Justīne Buliņa